Lieliska sestdiena Valmierā ar teātri, fantāziju zemi un picām

Siltā un saulainā sestdienā, 15. augustā 36 RIMI arodorganizācijas biedri, kuri jau pirms pandēmijas bija pieteikušies un atsaucās pārceltajam datumam; devās ekskursijā uz Vidzemes sirdi – Valmieru.

Pirmā apskates vieta bija Lielstraupes pils un baznīca, kurai tik bieži braukts garām, bet kurā beidzot vairākums no mums pirmoreiz iegriezās. Bija interesanti ieklausīties baznīcas draudzes locekles aizrautīgajos stāstos par to abu unikalitāti. Uzzinājām, ka Lielstraupes pils ir vienīgā viduslaiku pils Latvijā, kas vienā korpusā apvienota ar baznīcu. Savukārt baznīca ir vienīgā Latvijā, kurai ir no baznīcas atdalīts koka zvanu tornis un veramais koka altāris. Novērtējām vitrāžu māksliniecisko nozīmi. Sajutām lielu gaišumu un mieru.

Jācer, ka pēc slēgtās slimnīcas pils ēka tomēr drīzumā iegūs “jaunu elpu”. Zīmīgi, ka pēc apskates virs mūsu galvām bija sapulcējies liels stārķu kāsis.

Priekšpusdienā ieradāmies Valmierā, kur “Fantāziju zemē Neonija” košu krāsu un skaņu ielenkumā varējām aizmirsties un apstāties no ikdienas rūpēm… Grūti to vārdos izstāstīt un bildēs iemūžināt. Tāpēc iesaku – tas jāredz! Pēc agrās celšanās ceļotāju vēderi “prasīja ēst” un gardu maltīti par samērīgu cenu ieturējām kafejnīcā “Bastions”.  Pēc tās katrs atradām sev interesējošas apskates vietas: pilsdrupas, Sv. Sīmaņa baznīcu, Gaujas krastu. Daudzi vēlējās apskatīt jaunatklāto Krodera ābeli. Neierastā laikā ( plkst.13) un veidā (izretinātās sēdvietās pustukšā zālē) Valmieras drāmas teātrī noskatījāmies franču komēdiju “Uz Akapulko, kundze!”.  Bijām sajūsmā par lielisko aktierspēli, scenogrāfiju, tērpiem un mūziku. Daudzi pat pirmoreiz un nu jau , cerams, ne pēdējoreiz apmeklēja šo teātri.

Pēc izrādes devāmies uz lauku sētu “Vīnkalni”, kur saimnieko Zanda (iepazīta TV šovā „Latvju saimnieces”) un UldisŽentiņi un kur latviskais savijies ar Itālijai raksturīgu gaisotni. Šeit notika picu cepšanas meistarklase, kur mēs katrs ar aizrautību pagatavojām savu unikālo picu. Uzzinājām, ka vienā picā var būt ne vairāk par 5 garšām. Dažas šķēles apēdām, bet pārējo atvedām mājiniekiem. Pat es, kas picas “nemīl”, uz šo ēdienu turpmāk raudzīšos citādāk.

Pēc atgriešanās Rīgā interesenti varēja vēl paspēt piedalīties Rīgas svētkos. Paldies tūrisma firmas “Picasso Travel Agency” vadītājai un gidei Intai Ķikurei!

Maira Muceniece, LTDA priekšsēdētāja